Privāto autostāvvietu operatoram ir jāpieprasa autovadītājam līgumsoda gadījumā
Kurš nav iepazinies ar šo biznesa modeli – ārpus darba laika privātās (galvenokārt diskontu veikalu) autostāvvietas par maksu ir pieejamas arī sabiedrībai, lai novietotu transportlīdzekļus.
Ja netiek izsniegta autostāvvietas biļete, tiek dokumentēts transportlīdzekļa reģistrācijas numurs un īpašnieks tiek saukts pie atbildības par iespējamo līgumsodu. Bieži vien šī summa ir daudzkārt lielāka par autostāvvietas maksu un dažādām citām izmaksām.
Neatkarīgi no katrā atsevišķā gadījumā vērtējamā jautājuma par to, vai līgums ar autovadītāju vispār tika faktiski noslēgts, Šveinfurtes apgabaltiesa savā 02.02.2018. spriedumā skaidri noraidīja šādu praksi. Jo īpaši nav prima facie pierādījumu tam, ka transportlīdzekļa īpašnieks regulāri ir arī tā vadītājs:
Tomēr tipisku notikumu secību, ka automašīnas īpašnieks ir arī tās vadītājs, nevar pieņemt saskaņā ar vispārēju dzīves pieredzi. Gluži pretēji, bieži vien ar automašīnu brauc dažādas personas, piemēram, laulībā vai ģimenē, vai arī īpašnieks automašīnu vispār regulāri neizmanto, piemēram, jo tā ir reģistrēta uz īpašnieka vārda tikai apdrošināšanas nolūkos.
Šajā lietā Šveinfurtes apgabaltiesa arī neatzina prasību par informācijas sniegšanu autostāvvietu apsaimniekotājam, lai īpašniekam būtu jāatklāj, vai viņš pats vai cita persona ir vadījis automašīnu:
Iespējamais sekundārais pierādīšanas pienākums vai prasība sniegt informāciju par to, ka prasītājam būtu jāatklāj, kura cita persona vadīja automašīnu vai varētu uzskatīt, ka tā to ir darījusi, šajā tiesiskajā strīdā nav būtiska. Šajā tiesvedībā var būt runa tikai par to, vai prasītājs bija transportlīdzekļa vadītājs un novietoja to autostāvvietā; tas, kura cita persona to varēja izdarīt, šeit nav būtiski, jo tas nevarēja radīt līgumattiecības ar prasītāju.
Šajā gadījumā nepastāv sekundārs pierādīšanas pienākums attiecībā uz to, vai prasītājs pats novietoja automašīnu autostāvvietā. Parasti pusei, kurai ir primārais pierādīšanas pienākums, ir sekundārais pierādīšanas pienākums, ja pusei, kurai ir primārais pierādīšanas pienākums, nav nekādu papildu zināšanu par attiecīgajiem apstākļiem un nav iespēju papildus noskaidrot lietas faktus, savukārt pretējā puse var sniegt papildu informāciju un no tās var pamatoti sagaidīt, ka tā to varēs darīt (2014. gada 8. janvāra spriedums lietā BGH, I ZR 169/12).
Šīs prasības šajā gadījumā nav izpildītas; jo īpaši nevar noteikt atbilstošu sekundāro pierādīšanas pienākumu, attiecīgi piemērojot Federālās tiesas judikatūru par autortiesību pārkāpumu pierādīšanu, izmantojot interneta savienojumu. Atšķirībā no situācijas, kad viena persona no vairākiem mājsaimniecības locekļiem veica noteiktas darbības, izmantojot interneta pieslēgumu, atbildētājam ir pietiekami daudz zināšanu, lai noteiktu, vai prasītājs novietoja automašīnu autostāvvietā. Jebkurā gadījumā atbildētājam, izmantojot darbiniekus un/vai tehniskos pasākumus, piemēram, videonovērošanu, ir jānosaka, kādi transportlīdzekļi ar kādu reģistrācijas numuru stāv autostāvvietā. Tādā pašā veidā atbildētājam principā ir iespējams arī noteikt, kas ir transportlīdzekļa vadītājs, vēlākais, atgriežoties pie transportlīdzekļa, pat ja tas var būt saistīts ar papildu izdevumiem atbildētājam. Turklāt jāņem vērā, ka atbildētājs izvirza tikai līgumiskas prasības, pamatojoties uz, viņaprāt, vienošanos ar prasītāju, savukārt prasības par autortiesību pārkāpumu ir balstītas uz tiesību pārkāpumu. Ikvienam, kurš apgalvo, ka ir līgumiskas vienošanās labuma guvējs, vispirms ir jāpārliecinās, ka viņš zina, ar ko šī līgumiskā vienošanās ir noslēgta.
Ihr Ansprechpartner
Günter Grüne
Rechtsanwalt | Partner
Fachanwalt für Verkehrsrecht
Mitglied der Arbeitsgemeinschaft Verkehrsrecht im DAV