Vieglā automašīna nav publiska vieta Corona noteikumu izpratnē, AG Reutlingen, 09.12.2020., lēmums.
Ņemot vērā ierobežojumus, kas noteikti ar federālo zemju Corona rīkojumiem, pirmās instances tiesām tagad ir jāizskata attiecīgie administratīvie pārkāpumi.
Šajā gadījumā runa ir par apsūdzību par atrašanos publiskā vietā, kur atrodas vairāk nekā atļautais personu skaits, proti, automašīnā. Tas rada jautājumu, vai (privātu) automašīnu var uzskatīt par publiskās telpas daļu. Reitlingenas rajona tiesa par to lēma savā 09.12.2020. gada 9.12.2020. lēmumā, Az. 4 OWi 23 Js 16246/20, pareizi noraidīts. Līdz ar to administratīvais pārkāpums netika konstatēts, un tiesa izbeidza tiesvedību:
“Attiecīgā persona tika apsūdzēta par 3. panta 3. punkta pārkāpumu. Zemes valdības rīkojuma par pasākumiem aizsardzībai pret SARS-Cov-2 vīrusa infekciju un izplatīšanos (Corona rīkojums – CoronaVO) 1. teikuma 1. teikumu, atrodoties publiskā vietā kopā ar vairāk nekā vienu personu, proti, trīs citām personām, kas nav viņa mājsaimniecības locekļi. Saskaņā ar ziņojumu par naudas sodu attiecīgā persona atradās privātā automašīnā kopā ar citām personām, kurām visām bija cita dzīvesvieta.
[…]
Iespējams, ka apgalvotie fakti nav 3. panta 3. punkta pārkāpums. Koronas rīkojuma 1. teikuma 1. teikums. Tomēr piecu personu kopīga uzturēšanās privātā automašīnā nav uzskatāma par uzturēšanos publiskā vietā. Publiskā telpa Koronas rīkojuma izpratnē ir sabiedriskās satiksmes telpa, kā definēts LBO 2. pantā, sabiedriskais transports (vilciens, autobuss, taksometrs) vai sabiedriskās ēkas, ciktāl tās ir publiski pieejamas, bet ne privātās dzīvojamās telpas vai citas no publiskās telpas skaidri norobežotas teritorijas (privāts dārzs, terase u. c.). Privātu transportlīdzekli, piemēram, šajā gadījumā izmantoto automašīnu, nevar attiecināt uz publisko telpu, jo atšķirībā no sabiedriskā transporta līdzekļa tas nav publiski pieejams. Piekļuvi privātajam automobilim nosaka tikai automobiļa īpašnieks un/vai automobiļa vadītājs atkarībā no tā izmantošanas mērķa, kā arī atkarībā no satiksmes viedokļa (sk.: AG Stuttgart, 08.09.2020., 4 OWi 177 Js 68534/20). Tomēr ārpus publiskās telpas 2020. gada 15. maijā saskaņā ar 3. panta 2. punktu bija atļauts pulcēties ne vairāk kā piecām personām neatkarīgi no ģimenes attiecībām vai sadzīves kopienas. 1 1. teikums saistībā ar Par. 2 CoronaVO BW ar grozījumiem 09.05.2020., iespējams, atļauts.”
Turklāt tiesa aplūko pamatā esošā rīkojuma atbilstību konstitūcijai un secina, ka šādus pamattiesību ierobežojumus var noteikt tikai likumdevējs, kā rezultātā rīkojums ir antikonstitucionāls:
“Vēlākais ar jauno IfSG redakciju un IfSG 28.a panta izveidi rodas ievērojamas šaubas par CoronaVO BW, ko piemēro naudas sodu uzlikšanas iestāde, konstitucionalitāti.
Tas tieši nav procesuālā akta priekšmets, kas ir tikai priekšraksti par vispārējo rīcības brīvību vai attiecīgi paziņoti pārkāpumi. Turklāt tiek ietekmēta vismaz pulcēšanās brīvība un, saskaņā ar attiecīgo personu un lietas materiāliem, noteikti arī brīvība veikt savu profesiju un pārvietošanās brīvība.
Aizliegumam, uz kuru tika balstīts paziņojums par sodu, nebija pietiekama tiesiskā pamata, tāpēc konstitucionālu iemeslu dēļ to nevar uzskatīt par “izārstējamu” vai “pārvaramu” tikai tādēļ, ka pasākumi ir epidemioloģiski neapstrīdami(!) nozīmīgi. Tas vēl jo vairāk attiecas uz turpmāko naudas soda procedūru, kurā ar sankciju palīdzību tiek pastiprināts uzmācīgais saturs, kas pārsniedz vienkāršu brīvības ierobežošanu ar konkretizējošu oficiālu rīkojumu, neatkarīgi no Corona rīkojuma formālās likumības un prasību izpildāmības incidenta laikā. Skatīt AG Dortmundes tiesas lēmumu, Urt. v. 02.11.2020 – 733 OWi – 127 Js 75/20 – 64/20, nav galīgs, var atsaukties.
Incidenta laikā spēkā esošajā Koronas regulā nebija atzīta parlamentārās atrunas nozīme un noteiktības prasība. Parlamenta prerogatīva ne tikai uzliek federālajam likumdevējam pienākumu pašam pieņemt būtiskus noteikumus, kas ir izšķiroši pamattiesību īstenošanai, bet arī neatstāt to citu normatīvo aktu pieņēmēju vai izpildvaras ziņā. Noteiktības princips prasa, lai norma būtu formulēta tā, ka iestāžu rīcība ir ierobežota satura, mērķa un apjoma ziņā un ka tiesas var kontrolēt iestāžu rīcību saskaņā ar šo normu. Šīs prasības ir jo stingrākas, jo intensīvāki ir pamattiesību aizskārumi, ko paredzēts nodrošināt ar šo noteikumu. Arī šie iemesli ir noveduši pie IfSG grozīšanas, pārformulēšanas un pielāgošanas un parlamentārā likumdevēja 18.11.2020. lēmuma. Likumdošanas procesā un komitejās izskanējušās šaubas par izpildvaras tiesisko praksi un diskusiju laikā paustā deputātu nostāja apstiprina tiesas bažas, kura ir aicināta veikt neatkarīgu, arī konstitucionālu kontroli, ņemot vērā pārkāpuma un naudas soda uzlikšanas pārkāpuma tikai ordinārā raksturu.
Priekšnosacījums kompetentās iestādes rīcībai saskaņā ar piemērojamo 28. un turpmākajiem pantiem. IfSG ir – kā tas parasti ir bīstamības novēršanas tiesībās šaurākā nozīmē – konkrēts apdraudējums, kas pēc tam tiek selektīvi apkarots konkrētā individuālā gadījumā. Nepieciešama individuāla saikne starp bīstamo situāciju un pasākuma adresātu. Šī konkrētā, individuālā atsauce tiek zaudēta, ja epidēmijas apkarošana notiek visā teritorijā un, piemēram, tiek slēgtas kopienas iestādes, lai gan slimības uzliesmojums nav noticis uz vietas, vai ja tiek noteikts vispārējs karantīnas pienākums ceļotājiem, kas atgriežas no tā sauktajām riska zonām. Šādos gadījumos spēkā esošie noteikumi ir pārlieku stingri, jo nepastāv konkrēts apdraudējums, ko varētu attiecināt uz konkrētu personu vai kas būtu novēršams, vēršoties pret personu, kas nav traucētājs (piemēram, aizliedzot veselai personai apmeklēt slimu personu, sk. BT-Drs. 8/2468, 27. lpp.). Drīzāk šie pasākumi reaģē uz izkliedētu infekcijas gadījumu, kas vairs nav saistīts ar individuālu bīstamu uzvedību. Ja pēc tam sabiedrība tiek uzrunāta vispārēji, kā tas notika Corona pandēmijas laikā, tas vairs nav jautājums par apdraudējuma novēršanu šaurākā nozīmē, bet gan par riska novēršanu.
Likums par “Aizsardzības pret infekcijām pasākumu pieņemšanu Bādenes-Virtembergas federālajā zemē” ir datēts tikai ar 2020. gada 23. jūliju un neietver nekādu regulējumu, kas konkretizētu saturu vai iejaukšanos, pat Pamatlikuma 80.V panta izpratnē. Ir izpildīta tikai prasība par citēšanu, un parlamentārajai kontrolei ir paredzēta diezgan vienkārša “informācijas procedūra”.
Dažu administratīvo tiesu saīsinātajā procesā paustais juridiskais viedoklis (piemēram, OVG NRW, 13 B 1635/20), saskaņā ar kuru “neparedzētu notikumu” kontekstā “sevišķi svarīgu sabiedrības labklājības apsvērumu dēļ” var būt nepieciešams pārejas periodā novērst nepieņemamas “nopietnas regulējuma nepilnības”, jo īpaši pamatojoties uz ģenerālklauzulām, nav pamatots ar faktiem un konstitucionālajām tiesībām.
No vienas puses, dažādi pēdējās desmitgades pandēmijas plāni, kas acīmredzot netika īstenoti vai tika īstenoti tikai daļēji, pierāda, ka COVID19 pandēmija nekādā ziņā nebija neparedzēta parādība. Likumdevēja bezdarbība noteikti nekad nav uzskatāma par pamattiesību aizskārumu, it īpaši, ja, kā šajā gadījumā, tika nolaista vai nolaista pietiekami konkrēta likumā paredzētās ģenerālklauzulas un tai sekojošā rīkojuma formulēšana, kā rezultātā normu adresāti vai attiecīgās personas netika informētas par tiesisko situāciju. varētu rasties šaubas par to, kāda būtu jākonkretizē likumā noteiktā ģenerālklauzula (šeit izlemjamajā incidenta situācijā).
Turklāt tiesisko interešu aizsardzību un valsts iestāžu rīcības spēju vienmēr ir garantējusi un garantē izpildvaras tiesību formālā likumība un pagaidu izpildāmība. Tomēr juridiskā pamata nepilnības nedrīkst vēlāk, pat nemanot, nostiprināties naudas sodu procedūrās.
No juridiskās loģikas viedokļa paskaidrojumi cieš no tā, ka likumdevējs, kā liecina citas jomas un 2020. gada novembra jaunā redakcija, varēja precīzāk definēt ģenerālklauzulu vai vismaz veikt nepieciešamo līdzsvarošanu. Atbilstošas norādes IfSG likumdošanas materiālos ir reti sastopamas, jo īpaši tāpēc, ka likumdevējs ir pielāgojis vispārējo klauzulu no Federālā likuma par epidēmiskajām slimībām ar dažiem regulāriem piemēriem (“peldvietas” vai “komunālās telpas”, sk. BSeuchG 28. pantu).
No otras puses, parlamentārajai atrunai – vismaz “neparticipatīvajā”, represīvajā jomā – nav laika komponenta vai dinamiska dizaina. Ja pilnvaru mijiedarbībā ir saskatāms laika moments, tad tas iet roku rokā ar Federālās konstitucionālās tiesas monopolu noraidīt likumus. Attiecīgais rīkojums ne pēc būtības, ne no konstitucionālā viedokļa tajā nepiedalās. Izpildvaras iespēju izdot dekrētus – iespējams, konstitucionālu iemeslu dēļ – papildina tiesu vispārējā nosodījuma kompetence, kas savukārt nepazīst un nevar pazīt likumdošanas pārejas periodu piešķiršanas iespēju.
Parlamentāro atrunu pieprasa un tieši izraisa valsts (pamattiesību) aizskāruma faktiskās un juridiskās sekas, t. i., aizskāruma intensitāte un aizskartās pamattiesības un to robežas. No otras puses, tas nav atkarīgs no iejaukšanās abstraktā ilguma vai no likumdevēja “zināšanu stāvokļa” (ko galu galā var tikai patvaļīgi noteikt no varas dalīšanas viedokļa), vai no labi domāta un šajā gadījumā neapšaubāmi konstitucionāli pieļaujama un pat nepieciešama iejaukšanās mērķa, kas izteikts izpildvaras aizsardzības pasākumos kopš COVID-19 pandēmijas sākuma. Tieši šis mērķis ir pieejams tiesas kontrolei tikai ļoti ierobežotā mērā un diezgan netieši, izmantojot samērīguma principu, kuram ir jāievēro likumdevēja prerogatīva vērtēt. Ir skaidri jānorāda, ka valsts valdības pasākumu lietderība, samērīgums un mērķis, ciktāl tiem ir nozīme šajā tiesvedībā, netiek apstrīdēti tikai šā iemesla dēļ.
Tomēr stingra parlamentārā atruna vēl jo vairāk ir jāpiemēro naudas sodu procedūrās, vēlākais, jo jau 2020. gada martā tiesiskās izmaiņas un regulējums, piemēram, Kriminālprocesa kodeksa vai civiltiesību jomā, notika ātri un bija iespējamas bez Administratīvās tiesas pieņemtajiem atbildību pastiprinošajiem apstākļiem, kas liedza likumdevējam rīkoties, tādējādi dažos gadījumos federālie likumdevēji pieņēma ļoti nopietnus brīvības ierobežojumus vai tika skartas pamattiesības.
Tā kā pats pilnvarojums iejaukties ar Corona regulu bija pārāk neskaidrs un, iespējams, nekonstitucionāls, pārkāpumu, par kuru uzliek naudas sodu, tāpat nevar pamatot ar judikatūrā izstrādātajiem principiem par “administratīvo līdzdalības” noziedzīgiem nodarījumiem un naudas sodiem. Šajā gadījumā (un parasti) jau trūkst konkrēta individuāla administratīvā lēmuma ar faktisko iedarbību un, kas ir izšķirošais, pamatnormas materiālās likumības”.
Ihr Ansprechpartner
Günter Grüne
Rechtsanwalt | Partner
Fachanwalt für Verkehrsrecht
Mitglied der Arbeitsgemeinschaft Verkehrsrecht im DAV