Nelicencētu transportlīdzekļu vadīšanas aizliegums
Mūsu klientam tika atņemtas autovadītāja tiesības tā sauktās “braukšanas ar narkotikām” ar automašīnu dēļ. Tomēr rajona birojs ar to nebija apmierināts un pat vēlējās aizliegt mūsu klientam vadīt transportlīdzekļus bez vadītāja apliecības, piemēram, velosipēdus. Tomēr, tā kā nebija konkrētu norāžu par transportlīdzekļu vadīšanas bez vadītāja apliecības nepiemērotību, Vircburgas Administratīvā tiesa nolēma atcelt lēmumu – kā tas provizoriski tika izdarīts saīsinātajā tiesvedībā – ar savu 2020. gada 22. janvāra spriedumu, Nr. W 6 K 19.1403, kas atcelts pēc mūsu sūdzības šajā sakarā:
Tomēr prasība ir pamatota tiktāl, ciktāl apstrīdētā lēmuma Nr. 2 prasītājam tika aizliegts vadīt arī transportlīdzekļus bez licences.
2.1
Saskaņā ar 3. panta 3. punktu. 1 teikums 1 FeV, vadītāja apliecības iestādei ir jāaizliedz vadīt transportlīdzekļus vai dzīvniekus, ja izrādās, ka persona nav piemērota vai ir tikai nosacīti piemērota šim nolūkam. Saskaņā ar FeV 3. panta paskaidrojuma rakstu šis noteikums attiecas uz personām, kuras nevada mehāniskos transportlīdzekļus, kam nepieciešama autovadītāja apliecība, bet piedalās ceļu satiksmē citā veidā, piemēram, kā velosipēdu un mopēdu vadītāji un ratiņu vadītāji (sk. BR-Drucks 443/98, 237. lpp.; Hentschel/König/Dauer, loc.cit., § 3 FeV Rn 10). Piemēram, šis noteikums neļauj iestādēm veikt pasākumus pret gājējiem, kuri ir nepiemēroti vai tikai daļēji piemēroti dalībai ceļu satiksmē (Hentschel/König/Dauer, loc. cit., § 3 marginal no. 10). Piemērotības jēdziens, kas definēts 2. panta 2. punktā. 4 StVG, bet ar ierobežojumu, ka 3. panta piemērošanai ir būtiski tikai tādi trūkumi, kas attiecas uz transportlīdzekļu vadīšanu, kuriem nav nepieciešama vadītāja apliecība. Tādējādi nepiemērotība vai nosacīta piemērotība transportlīdzekļu vadīšanai pamatā tiek noteikta saskaņā ar noteikumiem, kas attiecas arī uz mehānisko transportlīdzekļu vadīšanu, kam nepieciešama vadītāja apliecība (Hentschel/König/Dauer, loc.cit., 3 FeV marginal no. 11). Saskaņā ar to persona ir piemērota, ja tā atbilst nepieciešamajām fiziskajām un garīgajām prasībām un nav smagi vai atkārtoti pārkāpusi ceļu satiksmes noteikumus vai krimināllikumus. FeV 11.-14. iedaļas piemēro saskaņā ar 3. iedaļas 3. punkta 2. apakšpunktu. attiecīgi piemēro 2 FeV. Tādējādi ir piemērojams arī FeV 11., 13. un 14. panta 4. pielikums, vismaz tiktāl, ciktāl tajā uzskaitītās nepilnības var attiekties arī uz transportlīdzekļu vadīšanu, kuriem nav nepieciešama vadītāja apliecība, jo FeV 4. pielikumā uzskaitītās nepilnības attiecas uz 1. grupas (A un B kategorijas vadītāja apliecības) un 2. grupas (C un D kategorijas vadītāja apliecības) transportlīdzekļu vadīšanas prasmēm. Ar piemērotību saistītie trūkumi attiecībā uz transportlīdzekļiem, kuriem nav nepieciešama vadītāja apliecība, nav skaidri reglamentēti FeV 4. pielikumā. Jāatzīmē arī, ka piedalīšanās ceļu satiksmē, piemēram, ar velosipēdu ceļu satiksmē, ir vispārējās rīcības brīvības izpausme, kas izriet no 2. panta 2. punkta. Pamatlikuma 1. panta 1. punktu un ka ar šo transportlīdzekli bez jebkādiem priekšnoteikumiem drīkst pārvietoties visas personas, tostarp mazi bērni un vecāka gadagājuma cilvēki. Jāņem vērā arī tas, ka transportlīdzekļu, kuriem nav nepieciešama autovadītāja apliecība, gadījumā ceļu satiksmes un citu satiksmes dalībnieku drošība parasti netiek apdraudēta tādā pašā mērā kā mehānisko transportlīdzekļu gadījumā, jo to ātrums un masa ir ievērojami mazāka, lai gan, piemēram, nepiemērota velosipēdista radītais potenciālais apdraudējums nekādā ziņā nav uzskatāms par mazu. Saskaņā ar FeV 4. pielikuma Nr. 9.1. punktu persona, kas ir lietojusi narkotiskās vielas, kā tās definētas Narkotiku likumā (izņemot marihuānu), parasti nav tiesīga vadīt mehānisko transportlīdzekli, kam nepieciešama vadītāja apliecība, neatkarīgi no lietošanas biežuma, narkotisko vielu koncentrācijas līmeņa, piedalīšanās ceļu satiksmē reibuma stāvoklī un konkrēto traucējumu pazīmju esamības no attiecīgās personas puses. Tādējādi vadītāja apliecības atņemšana ir pamatota jau tad, ja vadītāja apliecības turētājs vismaz vienu reizi ir lietojis tā sauktās cietās narkotikas (iedibinātā judikatūra, piemēram, BayVGH, B.v. 24.4.2017 – 11 CS 17.601 juris; OVG NRW, B.v. 23.7.2015 – 16 B 656/15 – juris m.w.N.), tāpēc – kā izklāstīts iepriekš – pieteikuma iesniedzējs arī nav piemērots transportlīdzekļu vadīšanai, kam nepieciešama vadītāja apliecība. Tomēr tas, cik lielā mērā šis regulējums ir piemērojams bez ierobežojumiem arī attiecībā uz transportlīdzekļu, kuriem nav nepieciešama vadītāja apliecība, vadīšanu, šajā lietā var palikt atklāts, jo vadītāja nepiemērotība vadīt transportlīdzekļus, kuriem nepieciešama vadītāja apliecība, kā rezultātā tiek atņemta vadītāja apliecība, nevar automātiski radīt tiesības aizliegt viņam izmantot transportlīdzekļus, kuriem nav nepieciešama vadītāja apliecība. Drīzāk šādam aizliegumam ir nepieciešams konstatēt, ka attiecīgā persona ir arī nepiemērota transportlīdzekļu vadīšanai bez vadītāja apliecības un ka konkrētā gadījuma konkrētie apstākļi dod pamatu pamatotam pieņēmumam, ka attiecīgā persona pārskatāmā nākotnē varētu vadīt transportlīdzekli bez vadītāja apliecības nepiemērotā stāvoklī un tādējādi kļūt par konkrētu apdraudējumu citiem ceļu satiksmes dalībniekiem (OVG Līneburga, B.. v 2.2.2012 – 12 ME 274/11; OVG Rheinland-Pfalz, B.v. 8.6.2011 -10 B10415/11 – katrā gadījumā juris; Hentschel/König/Dauer, loc. cit, § 3 FeV marginālais Nr. 20).
2.2
Tomēr šajā lietā šādus konkrētus apstākļus nevar konstatēt. Tiesa, rajona administrācija atzīst, ka amfetamīna lietošana var liecināt arī par nepiemērotību vadīt transportlīdzekļus bez vadītāja apliecības. Tomēr ne iestāžu iesniegtajā lietā, ne prasītāja iesniegumā nav sniegti pietiekami konkrēti pierādījumi tam, ka prasītājs jau agrāk papildus mehāniskajam transportlīdzeklim ir izmantojis transportlīdzekļus, kuriem nav nepieciešama vadītāja apliecība (piemēram, velosipēdu, mopēdu), vai arī plāno tos izmantot nākotnē. Nav pārliecinošs rajona administrācijas secinājums, ka prasītājs autovadītāja apliecības atņemšanas rezultātā pāries uz transportlīdzekļu lietošanu bez autovadītāja apliecības, lai sasniegtu turpmākās darba vietas, kas mainīsies lauku teritorijā. Prasītājam ir iespēja izmantot vietējo sabiedrisko transportu, pievienoties kopējam autotransportam vai arī viņu var aizvest radinieki vai draugi, un, visbeidzot, bet ne mazāk svarīgi, piedalīties ceļu satiksmē kā gājējam, piemēram, ja profesionālā skola piešķir prakses vietas tuvu dzīvesvietai īpašu apstākļu dēļ. Rajona administrācija nav izdarījusi nekādus konkrētus secinājumus vai izmeklēšanu attiecībā uz transportlīdzekļu turēšanu, iepriekšēju vai turpmāku izmantošanu bez vadītāja apliecības. Tiesa to jau ir norādījusi iepriekšējā saīsinātajā tiesvedībā (W 6 S 19.1404, B.v. 6.11.2019.). Arī prasītāja puse nesniedza komentārus par šo jautājumu. Tāpēc nav zināms, vai pa šo laiku ir notikušas izmaiņas (piemēram, velosipēda iegāde utt.). Ciktāl Landratsamt savā 2019. gada 19. decembra rakstveida paziņojumā norādīja, ka pilnvarotā pārstāvja 2019. gada 18. oktobra iesniegumā (1. lpp. 5), jo tajā ir norādīts, ka vadītāja apliecības atņemšana un “jo īpaši aizliegums vadīt transportlīdzekļus bez vadītāja apliecības” nopietni apdraudēja prasītāja mācību turpināšanu un līdz ar to viņa ekonomisko nākotni, kas varētu tikt saprasts vienīgi tādējādi, ka nolūks bija nodrošināt mācību turpināšanu un nepieciešamo prakses pabeigšanu lauku apvidos, izmantojot transportlīdzekļus bez autovadītāja apliecības, tam nevar sekot, jo – kā paskaidrots iepriekš – šāds secinājums nav pārliecinošs un aprobežojas tikai ar pieņēmumiem. Tāpēc prasības pieteikuma formulējumu nevar uzskatīt par pietiekamu pierādījumu (turpmākai) faktiskai transportlīdzekļu izmantošanai, kam nav nepieciešama autovadītāja apliecība. Neatkarīgi no jautājuma par to, kas ir uzskatāms par izšķirošo brīdi aizlieguma procedūras lēmuma pieņemšanā (strīdīgs; pavisam nesen BayVGH, U.v. 17.1.2020 – 11 B 19.1274 – juris; izšķirošais brīdis tiesas lēmuma pieņemšanā; nav juridiski saistošs, pārsūdzība pieņemta), nav arī pienākuma no oficiālās izmeklēšanas viedokļa (VwGO 86. pants) un pienākuma padarīt lietu par piemērotu iztiesāšanai (VwGO 113. panta 113. punkts. 3 un 5 VwGO), tiesai nav pienākuma veikt nepieciešamo izmeklēšanu rajona pārvaldes iestādes vietā bez papildu norādēm, jo īpaši tāpēc, ka uz norāžu trūkumu par faktisku vai konkrēti paredzamu piedalīšanos satiksmē ar transportlīdzekļiem, kuriem nav nepieciešama vadītāja apliecība, jau tika norādīts iepriekšējā saīsinātajā procesā. Rajona administrācija to neuzskatīja par iemeslu, lai veiktu turpmāku izmeklēšanu. Tomēr pierādīšanas pienākums par iejaukšanās priekšnoteikumu esamību ir jāuzņemas iestādei (Kopp/Schenke, VwGO, 25. izdevums, 2019. gads, 86. panta 86. marginālais nr. 12; 113. 193
Ihr Ansprechpartner
Günter Grüne
Rechtsanwalt | Partner
Fachanwalt für Verkehrsrecht
Mitglied der Arbeitsgemeinschaft Verkehrsrecht im DAV